Tikai pēc pāris minūšu pastaigas pa meža taku es jau atrados pludmalē. Tur nebija nevienas dzīvas dvēseles (kā nekā darbdiena), toties tur bija liekšķerīte un slotiņa, lai iztīrītu ugunskura vietu! Neatceros, ka jelkad iepriekš būtu ko tādu redzējis. Pie mums Latgalē šos priekšmetus agri vai vēlu nočieptu.
Ūdens izrādījās pārsteidzoši silts, ņemot vērā ezera dziļumu (200 m) un izmēru (38 km2). Vēl jo vairāk tāpēc, ka laukā it kā ir rudens. Paveicies šveiciešiem ar klimatu, ko teikt. Es nopeldējos, pastāvēju, lai mazliet apžūtu (husāriem dvieļus nevajag), un ripoju tālāk. Atgriezos no meža uz asfalta celiņa, kas veda cauri ciematam. Tur, kur tas beidzās un pārvērtās stāvā grunts kāpumā, kāda meitene trenēja mazu zirdziņu apaļā arēnā. Blakus stāvēja viņas mašīna ar slēgtu piekabi zirgu pārvadāšanai. Kā mašīna tur nokļuva, nav skaidrs – no vienas puses gājēju celiņš, no otras motorizētajam transportam iebraukt aizliegts, un arī kāpums pārāk stāvs. Šķiet, ja esi vietējais, vari dabūt īpašu atļauju, lai šādus noteikumus neievērotu.
Kājām uzkāpu kalnā pa grunts ceļu cauri mežam, un atkal atklāju tur lielisku asfaltu. Un tā viņiem ir visur! Par laimi, tur jau pilnīgi oficiāli varēja sēsties uz dzelzs zirga un vālēt tālāk, ko es arī izdarīju. Nedaudz pabraucu pa mežu, bet drīz vien atkal nokļuvu ezera krastā, kur sākās civilizācija: stāvvieta pie kroga. Komplekso pusdienu cenas (30+ franki) mani neiepriecināja, un es neuzkavējos. Drīz vien izbraucu uz lielās šosejas ap ezeru. Uz ceļa riteņbraucējiem bija atvēlēta tikai maza josliņa. Tas radīja stresu: mašīnu daudz, bieži vien pretī brauc citi minēji, un tā gandrīz līdz pašai Cūgai, pusceļu. Atelpu sniedza varbūt vienīgi skati uz ezera otru krastu.
Kas attiecas uz riteņbraucējiem, tad uz alkobaikiem gandrīz neviena nebija. Parasti gadījās sportisti uz Cervelo. Tas ir dīvaini, jo zīmols ir kanādiešu, un nezinu, kāpēc gan tas ir tik populārs Šveicē. Cik striķītim nevīties, tas agri vai vēlu beigsies. Līdz mājām aizbraucu bez piedzīvojumiem, lai gan paslinkoju laikus iedzert tableti un pamatīgi cietu.
Nekad tā nav bijis, un lūk, atkal!
P.S. Liels paldies draugam par alkobaiku, bet viņa sievai – par vakariņām un sarunu!
